Es jau sen esmu pamanījis vienu lietu. Jebkurā normālā virtuvē, kur ēdiens izdodas nemainīgi garšīgs, vienmēr ir lupatiņa. Ne sūklis, ne salvete, ne papīra dvieļu rullis (lai gan tas viss arī ļoti palīdz), bet parasta darba lupatiņa.
Dažreiz noplukusi, dažreiz kārtīgi salocīta, bet vienmēr pie rokas. Un, jo lielāka cilvēkam ir pieredze virtuvē, jo biežāk viņš sniedzas tieši pēc tās. Šodien par to arī parunāsim.
Kad es tikai sāku strādāt, man, tāpat kā daudziem, bija svēta ticība sūklim. Universāls. Mazgā visu, uzsūc visu, guļ pie izlietnes un šķietami atrisina visus uzdevumus. Bet tad nāk reālā virtuve. Karsta, taukaina, strauja. Un pēkšņi izrādās, ka sūklis tur traucē.
Sūklis ir radīts trauku mazgāšanai. Un ar to tas tiek galā. Bet virtuvē mēs ne tikai mazgājam. Mēs pastāvīgi slaukām, novācam, uzpošam, glābjam situāciju gaitā. Mērces pile uz galda, eļļas šļakatas pie plīts, mitra virsma pēc dārzeņu griešanas, nejauši izliets buljons. Un lūk, šeit lupatiņa uzvar bez jebkādiem jautājumiem.
Starp citu, pēc sanitārajām normām virtuvē nedrīkst būt sūkļu. Parasti, ja restorāni un kafejnīcas gaida pārbaudi, tie uzreiz paslēpj vai izmet visus sūkļus. Par to zina gandrīz visi pavāri un trauku mazgātājas.
Pirmais iemesls ir vienkāršs. Lupatiņa uzsūc, bet sūklis izsmērē. It īpaši taukus. Sūklis labi darbojas ar mazgāšanas līdzekli, bet bez tā tas vienkārši pārnes netīrumus no vienas vietas uz otru. Savukārt lupatiņa tos savāc. Viens vēziens – un virsma ir tīra. Bez švīkām, bez lipīguma.
Otrais iemesls – temperatūra. Pamēģiniet ar sūkli satvert kaut ko karstu vai noslaucīt galdu blakus pannai. Tas uzreiz kļūst nepatīkams, slidens un dažreiz pat sāk ožot. Tā ir īsta netīrumu un baktēriju perēklis. Lupatiņa mierīgi pārcieš siltumu. To var ātri samitrināt, izgriezt un atkal lietot. Profesionālajās virtuvēs tā vispār ir norma – mitra, silta lupatiņa vienmēr ir blakus.
Lasi vēl: Kā uz visiem laikiem atbrīvoties no kodēm: pietiek ar viena auga saišķīti skapī
Trešais iemesls – tīrības kontrole. Sūklis dzīvo ilgi. Pārāk ilgi. Tajā uzkrājas viss iespējamais. Un, jo ilgāk tas guļ pie izlietnes, jo mazāk gribas domāt par to, ko tieši jūs šobrīd ar to slaukāt. Lupatiņa ir godīgāka. Tā ātri kļūst netīra – un tas ir redzams. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks to izmazgāt vai nomainīt. Nav nekādu tīrības ilūziju.
Ir vēl kāds aspekts, par kuru runā reti. Lupatiņa disciplinē. Kad tā ir pa rokai, jūs biežāk uzkopjat gatavošanas procesā. Ne pēc tam, ne vēlāk, bet uzreiz. Noslaucījāt – un strādājat tālāk. Darba virsma paliek tīra, kustības kļūst mierīgākas, galva – brīvāka. Virtuve pārstāj būt par nekārtības zonu.
Es bieži redzu, kā cilvēki mājās gatavo un cieš nekārtību līdz pēdējam. Jo “pēc tam visu novākšu”. Bet pēc tam nāk nogurums, trauku kalns un sajūta, ka gatavošana ir nogurdinoši. Ar lupatiņu viss ir citādi. Tā ir kā atgādinājums, ka tīrība nav atsevišķs posms, bet gan daļa no procesa.
Sūklis pie tā visa nekur nepazūd. Tas ir vajadzīgs. Taču tam ir jābūt savai vietai un savai lomai. Nomazgāt šķīvi, katlu, pannu. Viss. Darba virsma, plīts, galds, rokturi, apmales – tā ir lupatiņas teritorija.
Un šeit ir svarīgākais moments, kas nāk ar pieredzi. Tīra virtuve – tas nav stāsts par sterilitāti. Tas ir stāsts par kontroli. Kad jums pie rokas ir lupatiņa, jūs pārvaldāt telpu. Jūs nepielāgojaties nekārtībai, jūs to nepieļaujat. Un gatavošana pārstāj būt cīņa.
Lasi vēl: Viņiem neviens nav vajadzīgs: 4 zodiaka zīmes, kuras mīl tikai sevi
Tāpēc manā virtuvē vienmēr ir lupatiņa. Dažreiz pat divas. Viena galdam, otra plītij. Un tas nav sīkums. Tas ir viens no tiem mazajiem, pierastajiem mirkļiem, kas nemanāmi padara ēdienu garšīgāku, bet procesu – patīkamāku.
